Kad Elīna paspēra soli pāri slieksnim, viņa vēl nenojauta, ka šī tikšanās ar vīramāti kļūs par pagrieziena punktu — tādu, kas spēj ne tikai izkustināt gadu desmitiem celtus aizspriedumu mūrus, bet arī atklāt patiesības, kas spēj gan sadedzināt, gan palīdzēt
Oranžērijā bija pārāk mitrs un silts, bet šo trūkumu atsvaidzināja patīkamais, biezais ziedu aromāts: saldas un sūras notis sajaucās vienkopus, veidojot brīnišķīgu kompozīciju. Stikla sienas laida cauri maigu gaismu, liekot katrai ziedlapai izskatīties pēc dārgakmens. Šeit viss bija ideāli – no nevainojami apgrieztiem krūmiem līdz marmora taciņām, kas bija izliktas tā, it kā pa tām būtu jāsper tikai karaliskām personām. Milzīgā oranžērija aizņēma lielu platību vīramātes privātīpašuma teritorijā.
“Gluži kā viņas saimniece,” galvā iešāvās neuzbāzīga doma. Elīna uzmanīgi ar pirkstu spilventiņiem pieskārās sulīgajām orhidejas lapām. Vīramāte īpaši mīlēja audzēt tieši šos izvēlīgos ziedus. Droši vien ilgi meklēja kaut ko atbilstošu savam raksturam.
“Zieds ir skaists, bet tā saimniece – īsta velnišķība,” ar skumjām nodomāja Elīna, gatavojoties drīzai tikšanās reizei ar vīramāti. Valērija Vīksne uzstāja, lai šajā dienā vedekla atbrauc pie viņas viena, teica, ka viņai esot ļoti svarīga, delikāta saruna un viņa nav gatava visu apspriest dēla klātbūtnē. Un par ko gan viņas varētu runāt? Kad meitene ieradās, mājas kalpone palūdza sagaidīt vīramāti oranžērijā. Bija pagājis jau labs laiks, bet Valērija Vīksne lika viņai gaidīt, demonstrējot savu karalisko raksturu.
Pār ādu pārskrēja tirpas. Un tomēr – kāpēc uzaicināja tieši viņu? Valērija Vīksne taču katru reizi izrādīja neapmierinātību, kad dēls brauca ciemos ar sievu, teica, ka Elīna nekad nekļūšot par viņas iecerēto meitu. Tomēr vedekla uz to arī netiecās. Viņa saprata, ka neatbilst statusam, kādam jāpiemīt meitenei, kas pilnībā apmierinātu vīramāti. Bet, neskatoties uz to, viņi ar vīru mīlēja viens otru.
Elīna nenožēloja, ka apprecējās sasteigti. Viņai nācās saskarties ar daudzām vīra mātes neapmierinātības izpausmēm, taču tas netraucēja viņai mīlēt un būt mīlētai. Reiz vīramāte sapratīs, ka viņas dēls ir laimīgs ar savu sievu, un noteikti atkāpsies. Viņa samierināsies. Vai gan varētu būt citādi? Katra māte vēlas laimi savam bērnam. Gribējās ticēt, ka Valērija Vīksne šajā situācijā nav izņēmums no noteikumiem.
– Patīk? – aiz muguras atskanēja balss, kurā ierasti savijās saspringta pieklājība un ledus.
Elīna apgriezās. Vīramāte stāvēja durvju ailē, tērpta bēšā kostīmā, kas, šķiet, bija šūts speciāli saskaņots ar ziloņkaula krāsu uz puķu podiem. Viņa visā centās panākt ideālu saskaņu, pat tādās sīkumos. Valērijai Vīksnei piemita izcila gaume. Blakus tik karaliskai personai Elīna jutās maza, bet katru reizi sev atkārtoja, ka gaiša dvēsele ir daudz labāka par visām šīm izsmalcinātībām un mākslīgo savaldību.
Lasi vēl: Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības
Meitenei bija laba sirds, un viņa lepojās ar to, ka izaugusi tieši tāda, kāda viņa bija. Varbūt viņa neprata izvēlēties ideālu krāsu gammu vai ģērbties ar tādu pašu gaumi kā vīramāte, bet viņas labestība un atsaucība maksāja daudz dārgāk par visu pārējo.
– Protams, – atbildēja Elīna, cenšoties turēties tā, lai balss nenodrebētu. – Jūs esat ieguldījusi šajā vietā savu dvēseli. Jūsu oranžērija ir īsts mākslas darbs.
– Jā, – Valērija Vīksne piekrita, lēnām tuvojoties. Viņas zemie papēdīši klaudzināja pa flīzēm. – Dvēseli, laiku un naudu, protams. Šī vieta man ir dārga, bet dažas lietas, lai cik tās ieguldītu, paliek svešas un nevērtīgas.
Kondensāta pilieni noslīdēja pa stiklu, it kā oranžērija nopūstos Elīnai līdzi. Meitene lieliski saprata, ka vīramāte netieši norāda tieši uz viņu, domājot to, ka pat ja viņa centīsies, tad nekad nespēs padarīt Elīnu par cienīgu vedeklu. Kāpēc viņa vienkārši nevarēja pieņemt, ka viņas dēls ir laimīgs? Kāpēc nevēlējās piekrist, ka viņš pats izvēlējās sievu. Neviens nelika viņam bildināt Elīnu un savienot ar viņu savu dzīvi.
– Droši vien jums ir taisnība… Dažas lietas nav iespējams mainīt un pielāgot sev, lai cik censtos to izdarīt. Es vienkārši apbrīnoju jūsu ziedus, nedomāju vispār neko, – čukstēja Elīna, sajūtot, kā Valērijas Vīksnes skatiena dēļ viņas pleci neapzināti saraujas.
– Apbrīno, – vīramāte atļāva, pielabojot ideāli taisnu kamēlijas zaru. – Ziedi vismaz neizliekas. Tie ir patiesi un nekad nenodos. Zieds ir labākais cilvēka draugs.
Vai tiešām zieds? Tas nevarēja atbildēt, bet bija spiests klausīties visu, ko saimnieks saka, stāvot tam blakus. Zieds pat nevarēja aiziet, kā mājdzīvnieks. Klusa radība. Īsta, bet tajā pašā laikā bez dvēseles. Elīna savilka pirkstus, slēpjot trīsas. Oranžērija pēkšņi viņai šķita kā milzīgs būris. Mitrais gaiss pēkšņi kļuva smagāks. Elīna sajuta, kā sviedru lāses slīd pa muguru, lai gan pirms minūtes viņa nejuta tik stipru karstumu.
– Kā klājas manam dēlam? – jautāja Valērija Vīksne, pārvelkot ar roku pāri ideāli gludai monsteras lapai. Viņas balss skanēja maigi, gandrīz mīļi, bet tajā slēpās tāda pati doma kā tīģera rūkšanā pirms lēciena.
– Mārtiņam viss ir labi, – uzmanīgi atbildēja Elīna. – Daudz strādā, bet… mēs cenšamies atrast laiku viens otram. Es daru visu, lai viņš justos ērti un varētu atpūsties mājās. Es sekoju līdzi viņa uzturam un pārējam. Jūs varat neuztraukties, jo jūsu dēls ir uzticamās rokās.
Vīramātes lūpu kaktiņi sastinga, bet uzreiz nolaidās. Viņa neskatījās uz vedeklu, bet bija jūtama spriedze. Kāpēc tagad izrādīt izliktu nepieklājību un samākslotu pieklājību, ja bija skaidrs, ka šo sarunu sieviete uzsāka ne jau tāpat vien?
– Tātad jūs pat nekonfliktējat? Viss ir tik ideāli? – Valērija Vīksne pagriezās, un gaisma krita uz viņas seju, izceļot auksto sejas vaibstu precizitāti. – Viņš taču ir tik ātri uzliesmojošs, mans zēns. Tieši kā tēvs. Vienmēr gāja pret mani. Apmēram par kaut ko ar viņu vienoties bija ārkārtīgi grūti.
Elīna piespieda sevi pasmaidīt:
– Nu, sīkas nesaskaņas gadās visiem…
– Protams, – Valērija Vīksne tuvojās, un viņas smaržas — dārgas, ar jasmīna un piparmētru notīm, — sajaucās ar ziedu aromātu. – Bet galvenais taču, lai šīs “nesaskaņas” nebūtu… saplānotas. Vai ne?
Elīnas sirds iekrita papēžos. Viņa mēģināja paspert soli atpakaļ, bet atdūrās pret papardes kadiķi.
– Es vispār nesaprotu, par ko jūs…
– Ļoti labi saproti, — vīramāte pēkšņi pasmaidīja, un tas bija trakāk par jebkuru izvirdumu. – Tu domā, ka es nesaprotu tavus patiesos nodomus? Es jau no paša sākuma visu sapratu, vēroju tevi, un te pie manis nonāca šādas tādas ziņas – mans dēls ir izrakstījis tev pilnvaru, lai tu varētu nodarboties ar viņa dzīvokļa pārdošanu. Gribi saņemt naudu un aizbēgt?
Elīna sākuma nezināja ko teikt. Kāpēc vīramāte izdarīja tieši šādus secinājumus? Bija skaidrs, ka viņa neatbalsta vedeklu, bet kāpēc viņa runāja tik trakas lietas tieši tagad?
– Valērijas kundze, tā nav taisnība. Kāpēc man būtu jābēg ar naudu? Mēs ar Mārtiņu vienkārši gribam nopirkt māju ar savu nelielu zemes gabalu, lai bērni varētu pastaigāties jebkurā laikā, kad vien vēlēsies.
– Nestāsti, – sieviete noplūca gardēnijas ziedu un pasniedza to vedeklai. Baltās ziedlapas trīcēja viņas pirkstos. – Es zinu tavus patiesos nodomus. Un tici man, tu neesi pirmā, kas mēģināja izputināt manu dēlu.
Oranžērija pēkšņi kļuva līdzīga pratināšanas telpai. Elīna saspieda rokās uzdāvināto ziedu. No spriedzes kļuva grūti, bet izdevās nomākt. Elīna bija apņēmības pilna aizstāvēties par katru cenu. Viņa nedrīkstēja ļaut vīramātei viņu apmelot.
– Tikai tu esi vienīgā, kurai izdevās aizvilkt viņu uz Dzimtsarakstu nodaļu. Viss notika tik negaidīti, ka es nekādi nepaspēju ietekmēt. Mans dēls slepus apprecējās ar tevi, bet tas vispār neko nenozīmē. Tu taču nedomā, ka es atstāšu visu tā un nemēģināšu traucēt taviem viltīgajiem plāniem?
– Jūs kļūdāties, – Elīna pakratīja galvu.
Klusums oranžērijā sāka atgādināt biezu sīrupu – lipīgu un nepatīkamu. Elīna saspieda rokā vīstošo gardēniju.
– Starp citu, – vīramātes balss negaidīti pārtrauca klusumu un lika viņai sarauties, — esmu apsvērusi vienu… mums abām piemērotu variantu.
Valērija Vīksne pielaboja pērļu kaklarotu un pasmaidīja. Viņas kustībās bija teatrāla nesteidzīgums — it kā viņa tīšām vilcinātu laiku un vērotu reakciju.
Tālāk Valērija vedeklai piedāvāja interesantu darījumu…
– Es tev atdošu dzīvokli, ja vienkārši un klusu aiziesi. Dzīvoklis Bolderājā ar lielisku skatu. Dzīvosi tu tur pati vai nolemsi to pārdot – tas ir tavs lēmums. Es gribu, lai tu atstāj manu dēlu un aizej no viņa dzīves. Protams, tu nedrīksti pretendēt uz mantas sadali un vēl jo mazāk izmantot pilnvaru, ko viņš tev izrakstījis. Tas ir ideāls variants, un es ilgi domāju, pirms tomēr nolēmu tev to piedāvāt. Tev nav nekā, bet… tik dārga dzīvojamā platība segs visas tavas bēdas. Mans dēls ātri nomierināsies un tevi aizmirsīs, viss nostāsies savās vietās.
Elīna saprata, ko tieši vīramāte ir iecerējusi. Viņa patiesībā negrasījās viņai atdot dzīvokli – viņa pārbaudīja, izmēģināja un uzmanīgi sekoja līdzi reakcijai.
Tomēr pat tad, ja viņai patiešām būtu gatavi piedāvāt dzīvokli, Elīna nekad nepiekristu šādam piedāvājumam. Viņa negribēja šķirties no mīļotā cilvēka. Pat ja viņiem nāksies dzīvot īrētā mājoklī, pat ja viņi būs spiesti pārcelties uz tālu ciemu, viņa bija gatava tam visam iziet cauri kopā ar mīļoto.
– Ko tu apklusi? Vai tiešām mans piedāvājums tev nešķiet pietiekami dāsns? – Valērija Vīksne bija izbrīnīta.
Elīna nedaudz padomāja kā atbildēt uz šo vīramātes pārbaudi.
– Gluži pretēji – es to uzskatu par pārāk dāsnu un… atvainojiet, nebaidīšos šī vārda – zemisku. Mīlestību nav iespējams pārdot vai nopirkt. Mēs ar Mārtiņu mīlam viens otru. Jūs kļūdāties par mani, bet es jūs nevainoju.
Droši vien jūs vēlaties labāko savam dēlam, tāpēc uztraucaties, bet varu jums apliecināt – mani nodomi ir patiesi. Ja Mārtiņš kādreiz nolems, ka ir noguris no mūsu attiecībām, es viņu palaidīšu, neturēšu pie sevis un nespēlēšos ar kopīgu īpašumu. Es viņam piedāvāju parakstīt laulības līgumu, saskaņā ar kuru atteiktos no visa, ko viņš nopirka par savu naudu, bet Mārtiņš to nevēlējās. Viņš man uzticas. Mēs ar viņu mīlam viens otru. Vai tad es varu pārdot mīlestību un aizmirst par viņu?
Valērija Vīksne uz mirkli paskatījās uz vedeklu citādi, it kā ar atzinību, bet tūlīt novērsa skatienu uz sāniem, iesmējās kaut ko neskaidru pie sevis un pakratīja galvu.
– Tavas tiesības. Šī laulībasdiez vai būs ilga… Mans zēns nekad nav bijis pastāvīgs, kad runa bija par meitenēm. Ja tu patiešām viņu mīli, es netraucēšu jūsu attiecībām, bet arī palīdzību no manis negaidi. Es vienmēr ieņemšu dēla pusi. Un, ja tu neturēsi savu solījumu, vēlēsies viņu izputināt, es to tā neatstāšu.
– Paldies, ka rūpējaties par Mārtiņu, – bija vienīgais, ko Elīna spēja atbildēt.
Valērija Vīksne nodomāja, ka meitene izturēja viņas pārbaudi, bet nesteidzās pieņemt savā ģimenē, nolēma pavērot vedeklu vēl kādu laiku. Tomēr novērojumi parādīja, ka Elīna nemeloja, bija patiesa savos vārdos. Ledus Valērijas Vīksnes sirdī sāka kust, un tagad jau viņa apstiprināja dēla izvēli, bet… centās to neizrādīt pārāk tieši, baidoties, ka vedekla varētu iedomāties.
Beigu beigās, skaistākajā oranžērijā aug nevis visdārgākie ziedi, bet gan patiesa mīlestība un godīgums, kas spēj izturēt gan spriedzi, gan kārdinājumus. Šīs vērtības izrādījās daudz noturīgākas par jebkuru karalisku attieksmi vai izsmeļošu pārbaudi.
